Vēsture stāsta, ka kafija tik atklāta apmēram 9.-11.gadsimtā vienā no Etiopijas provincēm – Kaffā. Tomēr pats vārds „kafija”, kā tas pirmajā brīdī varētu šķist, nav radies no Kaffas provinces nosaukuma. Tas ir cēlies no senarābu vārda „Qahwah”, kas nozīmē uzmundrinošs.
Reiz kāds nabadzīgs gans ieraudzīja, ka viņa kaza, apēdusi kafijas koka augļus un lapas, sāka draiskoties. Sākumā viņš sadusmojās, bet tad saprata, kas īsti ir noticis un pats apēda zaļās lapas, pēc tā izjuzdams patīkamu uzbudinājumu.
Tad šo ogu esot nogaršojuši mūki, bet viņi ļoti vīlās, sajūtot tās rūgto garšu, un iemeta ogas krāsns ugunī. Pēc neilga brīža viņi sajuta brīnišķīgu aromātu. Mūki, ziņkārības vadīti, pagatavoja no grauzdētajām ogām dzērienu, kas viņiem palīdzēja uzturēt možu garu gandrīz visu nakti, tāpēc uzskatīja šo dzērienu par Dieva dāvanu. Deviņpadsmitajā gadsimtā arābu tirgotāji ieradās Kaffā un uzzināja par kafijas pupiņām. Pēc tam kafiju sāka audzēt arī Jemenā.
Jemena ir tā zeme, kur pirmoreiz sāka vārīt kafiju. Muhameda piekritēji nedrīkstēja dzert vīnu, tāpēc kafija bija tas stimulējošais dzēriens, kas viņiem aizstāja vīnu.Vēsture liecina, ka senatnē kafiju nedzēra, bet ēda tāpat. Gadu simtiem Austrumāfrikas ciltis kafijkoka sēklas jeb pupiņas lietoja kā pārtikas produktu. Viņi tās cepa uz pannas vai gatavoja dzīvnieku taukos un tad ēda. Viņiem patika kafijas pupiņu stimulējošā iedarbība.
15 gadsimta vidū kafijas dzēriens no Jemenas izplatījās Mekā, bet no turienes – Bagdādē, Kairā, Damaskā un citās vietās. 1511.gadā Kairā parādījās kafijas namiņi.
Rietumeiropā kafiju ieveda ap 1615.gadu. Kaut arī to uzņēma ar sajūsmu, tomēr daudzi atsacījās kafiju lietot. Viņi uzskatīja, ka tā ir indīga. Bet Anglijā kafijas namiņi visai drīz kļuva par neatņemamu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu.
Jau tolaik kafejnīcās pulcējās tik daudz cilvēku, ka karalis Kārlis II sāka baiļoties, ka tur varētu nobriest sazvērestības. Tādēļ viņš pavēlēja slēgt kafejnīcas. Taču šajā laikā kafija bija kļuvusi jau tik iecienīta, ka drīz vien karalim nācās savu pavēli atcelt.
Kad 1683. gadā Vīnē turki bija spiesti pārtraukt aplenkumu, atstājot Vīni, viņi pameta 500 maisus ar kafiju. Tos savāca un izmantoja kāds Poļu uzņēmējs, kas atvēra pirmo kafijas namu pilsētā.
Dzēriena straujā izplatība veicināja vērienīgu kafijas krūmu audzēšanu. Jau 17. gadsimta beigās tika sekmīgi īstenota kafijas krūmu kultivēšana siltumnīcās. 1714. gadā viens no augiem, kā dāvana, tika aizsūtīts uz Parīzi Luijam XIV. Šis konkrētais augs tiek uzskatīts par priekšteci miljoniem citu kafijas krūmu.
Pēc 1812. gada kafijas dzeršanu sāka uzskatīt par labā toņa pazīmi. Pēc Francijas parauga sākumā Pēterburgā, bet vēlāk arī citās Krievijas pilsētās parādījās kafejnīcas, kur notika rosīga kafijas tirdzniecība. Dažās pilsētās tika dibinātas kafijas izplatīšanas biedrības, kas cīkstējās ar analogām tējas biedrībām.
Interese par dzērienu pieauga tik lielā mērā, ka vienulaik kafija pat kļuva par nopietnu tējas konkurenti!
1884. gadā Pēterburgā notika starptautiska dārzkopības izstāde, kurā Brazīlija bija iekārtojusi atsevišķu paviljonu un tā stendos tika demonstrētas 1000 kafijas šķirnes. Turpat uz vietas izstādē visi, kas vēlējās, varēja apgūt kafijas pupiņu grauzdēšanas un dzēriena pagatavošanas mākslu, bet noslēgumā bez maksas nobaudīt pašpagatavotās kafijas tasīti. Pēc šīs izstādes pieprasījums pēc kafijas krietni pieauga, un pirmā pasaules kara priekšvakarā tas sastādīja aptuveni 800 tūkstošus pudu (kafijas imports).
